Kāpēc tu vienmēr dod vairāk, nekā saņem un kā to beidzot mainīt?
Mēs bieži savā dzīvē nonākam līdz vienam un tam pašam jautājumam, kas klusībā atkārtojas dažādās situācijās un attiecībās. Kāpēc manā ceļā tik bieži parādās cilvēki, ar kuriem sadarbība nav līdzsvarota, kuros es ieguldu vairāk, nekā saņemu pretī, un kuros godīgums šķiet vienpusējs, nevis abpusējs process?
No pirmā skatiena var šķist, ka problēma viennozīmīgi slēpjas otrā cilvēkā. Tajā, kurš nenovērtē, kurš paņem vairāk nekā dod, kurš pielāgo noteikumus sev par labu vai kurš nespēj ieraudzīt otra ieguldījuma patieso vērtību. Taču, iedziļinoties šajā pieredzē dziļāk, kļūst redzams, ka šādi cilvēki mūsu dzīvē neparādās nejauši vai haotiski. Viņi ienāk ar ļoti konkrētu funkciju.
Viņi ienāk kā spogulis.
Nevis tādēļ, lai pierādītu, ka mēs esam tādi paši, bet lai izgaismotu tās vietas mūsos, kur mēs paši vēl neesam līdz galam nostājušies savā vērtībā, kur mēs joprojām šaubāmies par savu ieguldījumu, vai kur mēs klusībā ceram, ka mūs kāds novērtēs, pat ja paši neesam skaidri nodefinējuši robežas.
Nelīdzsvarota sadarbība gandrīz nekad nav nejaušība. Tā sākas ar ļoti smalku iekšēju kompromisu, kuru bieži vien pat nepamanām. Tas var izpausties kā doma: “Man tas īsti nav izdevīgi, bet es piekritīšu,” vai “Es palīdzēšu, varbūt vēlāk tas kaut kā atmaksāsies,” vai arī “Nu labi, lai otram būtu vieglāk.” Šie šķietami nevainīgie iekšējie dialogi kļūst par pamatu situācijai, kurā līdzsvars jau sākotnēji nav ievērots.
Svarīgi saprast, ka šajā brīdī problēma nav tajā, ka otrs cilvēks ir slikts vai apzināti manipulatīvs. Būtiskāk ir tas, ka mēs paši neesam līdz galam nostājušies savā vērtībā un savās robežās, un tieši tur rodas telpa nelīdzsvaram.
Ja paskatāmies uz šo procesu no dziļākas, sistēmiskas perspektīvas, tad redzam vēl vienu slāni. Sistēmiskajos sakārtojumos pastāv būtisks princips — došanas un ņemšanas jeb līdzsvars. Ja ģimenes sistēmā kāds agrāk ir devis pārāk daudz, uzņēmis uz sevis citu atbildību, bijis glābējs vai upuris un nav saņēmis līdzvērtīgu atdevi, tad šis nelīdzsvars neizzūd pats no sevis. Tas tiek nest tālāk.
Pēcnācēji bieži neapzināti turpina šo modeli, atkārtojot līdzīgas situācijas savā dzīvē. Ne tāpēc, ka viņi to apzināti izvēlas, bet tāpēc, ka dziļā līmenī darbojas lojalitāte sistēmai un vēlme atjaunot līdzsvaru. Tā rezultātā cilvēks piesaista partnerus, kuri ņem vairāk, nonāk situācijās, kur jāupurējas, vai jūtas nenovērtēts, pat ja ārēji viss šķiet loģiski un pamatoti.
Tomēr transformācija sākas ļoti konkrētā un reizē vienkāršā punktā. Brīdī, kad cilvēks pirmo reizi patiesi nostājas savā pusē un pasaka: “Man tas nav izdevīgi, un es to vairs nedarīšu.” Šis brīdis bieži vien nav ērts. Tas var radīt spriedzi, neizpratni no citu puses, pat mēģinājumus tevi pārliecināt atgriezties vecajā lomā. Taču tas nav konflikts. Tas ir pagrieziena punkts.
Šajā brīdī tu pārtrauc veco modeli. Tieši tāpēc tas ir tik nozīmīgi.
Patiesība, kuru ne vienmēr ir viegli pieņemt, ir šāda. Pasaulē ir gan godīgi, gan negodīgi sadarbības partneri, taču mēs nesatiekam visus vienādi. Mēs satiekam tos, ar kuriem rezonē mūsu iekšējais stāvoklis konkrētajā dzīves posmā. Ja mēs nenovērtējam sevi, mēs biežāk sastapsim tos, kuri arī mūs nenovērtē. Ja mēs neuzstādām robežas, mūsu dzīvē ienāks cilvēki, kuri tās pārkāps. Ja mēs dodam bez līdzsvara, mēs sastapsim tos, kuri ņems.
Tieši tāpēc šie cilvēki nav kļūda mūsu dzīvē.
Viņi ir daļa no procesa.
Viņi izgaismo vietas, kur mēs vēl dodam no trūkuma, kur mēs ceram, nevis vienojamies, kur mēs pielāgojamies, nevis izvēlamies. Brīdī, kad mēs šo ieraugām un mainām savu rīcību, mainās arī cilvēki, kurus sastopam.
Ne tāpēc, ka pasaule pēkšņi kļūst citāda.
Bet tāpēc, ka mēs paši vairs neesam tie paši, kas kādreiz piekrita disharmonijai..
©Inga Ruņģe
#līdzsvaraprincips #lojalitāte
Foto:Canva