Īsts līderis vedina izvēlēties
Tur bija arī doma par to, vai cilvēks ir savas dzīves autors. Tieši šī doma mani aizveda daudz dziļāk par vēlēšanām, politiku vai līderību. Nonācu pie secinājuma, ka ļoti liela daļa no tā, kas notiek mūsu dzīvē un sabiedrībā, sākas ar vienu ļoti vienkāršu mehānismu. Mēs vēlamies, lai realitāte atbilstu mūsu patiesībai. Mēs vēlamies, lai otrs redz tā, kā redzam mēs. Lai otrs domā tā, kā domājam mēs. Lai otrs izdara tādu pašu izvēli. Lai otrs atzīst, ka mūsu skatījums ir pareizais. ..un tad sākas cīņa. Ne vienmēr par patiesību..
Bieži vien par nepieciešamību pierādīt, ka tieši mūsu versija ir patiesība. Bet varbūt te ir vērts paskatīties arī uz pašu līderības jēdzienu.
Varbūt līderis patiesībā nav tas, kurš uzspiež.
Varbūt līderis ir tas, kurš vedina.
Vedina cilvēku domāt, ieraudzīt. Vedina pamanīt to, ko viņš pats līdz šim nav pamanījis. Vedina uzņemties atbildību par savu izvēli. Pēc tam ļauj cilvēkam izvēlēties pašam.
Mums katram ir savs dzīves stāsts. Sava pieredze, izglītības līmenis, garīgās attīstības līmenis. Savas vērtības. Savas bailes. Savi priekšstati par pasauli.
Pats interesantākais ir tas, ka mēs ne tikai atšķirīgi interpretējam pasaules notikumus. Mēs pat vienus un tos pašus vārdus un vārdu savienojumus varam izlasīt pilnīgi atšķirīgi.
Viens cilvēks izlasīs vienu teikumu un tajā ieraudzīs iedvesmu. Cits tajā ieraudzīs manipulāciju. Trešais draudus. Ceturtais aicinājumu. Savukārt, piektais vispār neko no tā, ko autors bija domājis. Vārdi iziet cauri mūsu pašu prizmai.
Tāpēc reizēm mēs nestrīdamies pat par vienu un to pašu. Mēs strīdamies par savu interpretāciju par to, ko otrs ir pateicis.
Skatoties uz šo visu man rodas vēl viena ļoti būtiska doma.
Būt savas dzīves autoram nenozīmē panākt, lai pasaule domā tāpat kā es. Tas nozīmē apzināties savu daļu tajā, ko es izvēlos, kam ticu, kam dodu savu uzmanību un kā reaģēju uz pasauli. Arī tad, kad man nepatīk otra cilvēka izvēle. Arī tad, kad es nepiekrītu. Arī tad, kad man šķiet, ka otrs redz kaut ko pilnīgi nepareizi.
Jo patiesība ir daudz interesantāka par mūsu vajadzību pēc taisnības. Mēs varam redzēt vienu un to pašu notikumu no dažādiem punktiem. Mēs varam izdarīt pilnīgi atšķirīgus secinājumus. Mēs varam izvēlēties dažādus ceļus, bet tas nenozīmē, ka kādam obligāti ir jāuzvar.
Varbūt briedums ir spējā nepārvērst savu patiesību par ieroci.
Man ļoti patīk viena frāze no vienas no manām mīļākajām filmām: “Ja Tev piedāvā divas izvēles. Izvēlies savējo.”
Šajā frāzē ir ļoti daudz brīvības. Nevis izvēlēties to, ko no mums sagaida. Nevis izvēlēties to, ko mums mēģina pierādīt. Nevis izvēlēties tikai tāpēc, ka vairākums izvēlas citādi, bet apzināties, ka izvēle ir mūsu. Līdz ar izvēli arī atbildība par tās sekām.
Tieši šeit manā izpratnē sākas Debugging The Mind™.
Mēs vispirms ieraugām savu iekšējo kodu. To, kas liek mums automātiski reaģēt, pierādīt, cīnīties par tainsību. To, kas liek uzskatīt, ka, ja otrs nepiekrīt man, tad kaut kas ar viņu nav kārtībā.
Tikai tad mēs iegūstam iespēju kaut ko mainīt.
Tu nevari mainīt to, ko neapzinies.
Varbūt viena no lielākajām cilvēka brīvībām ir nevis panākt, lai visi izvēlas tāpat kā mēs. Varbūt tā ir spēja izvēlēties savu ceļu un ļaut otram izvēlēties savējo. Neuzspiest. Neizšķirt otra vietā. Neuzskatīt savu redzējumu par vienīgo iespējamo realitāti. Bet dot cilvēkam pietiekami daudz telpas, lai viņš pats ieraudzītu, saprastu, izvēlētos un tiešām kļūtu par savas dzīves autoru.
Jo īsts līderis var parādīt virzienu, bet viņš neizvēlas otra vietā.