Mēs esam šeit, lai atbalstītu un meklētu risinājumus
Reizēm pietiek ar vienu teikumu, lai cilvēkam atņemtu vēlmi censties.
“Kurš pie tā ir vainīgs?”
Reizēm pietiek ar vienu citu teikumu, lai cilvēkam atgrieztu spēku.
“Kas ir noticis, un kā mēs kopā varam to atrisināt?”
Situācija ir viena un tā pati. Problēma ir viena un tā pati. Taču šo divu jautājumu radītā pasaule ir pilnīgi atšķirīga.
- Pirmajā cilvēks sāk aizstāvēties. Otrajā domāt.
- Pirmajā rodas bailes kļūdīties. Otrajā drosme uzņemties atbildību.
- Pirmajā mēs meklējam, kuru nosodīt. Otrajā, ko varam mainīt.
Tieši šādās dzīves situācijās sākas mūsu cilvēcības un brieduma pārbaudījums.
Cilvēks nav viņa kļūda
Mēs visi kādreiz esam pieņēmuši nepareizus lēmumus. Esam kaut ko pārpratuši, palaiduši garām, pateikuši nevietā vai rīkojušies tā, kā šodien vairs nerīkotos. Taču padomāsim vai viena kļūda izdzēš visu labo, ko cilvēks līdz tam ir paveicis? Vai viens neveiksmīgs lēmums padara viņu mazāk vērtīgu? Vai cilvēks kļūst gudrāks, ja viņu pazemo?
Mēs bieži redzam tikai otra rīcību, bet neredzam apstākļus, kuros viņš atradies. Neredzam viņa nogurumu, pārdzīvojumus, zināšanu trūkumu, centienus vai atbildību, kuru viņš klusībā nes. Tas nenozīmē, ka kļūdas jāattaisno vai jāignorē. Tas nozīmē, ka ir iespējams prasīt atbildību, vienlaikus saglabājot cieņu.
Vainīgā atrašana vēl nav problēmas atrisināšana
Iedomājieties komandu, kurā kaut kas nogājis greizi. Vadītājs sasauc sapulci. Visi zina, ka būs nepatīkama saruna. Viens klusē, jo baidās pateikt par daudz. Otrs sāk skaidrot, kāpēc viņš nav vainīgs. Trešais atceras, kurš ko nav izdarījis. Ceturtais jau domās meklē iespēju nākamreiz izvairīties no atbildības. Sapulce beidzas. Vainīgais, iespējams, ir atrasts. Bet vai problēma ir atrisināta? Vai ir saprasts, kāpēc tā radās? Vai ir novērsts risks, ka tā atkārtosies? Vai cilvēki pēc šīs sarunas kļuvuši stiprāki? Varbūt ir noticis tieši pretējais. Nākamreiz viņi vienkārši rūpīgāk slēps savas kļūdas.
Tur, kur cilvēki baidās pateikt patiesību, problēmas nepazūd. Tās kļūst neredzamas.
Tas attiecas ne tikai uz darba vidi. Tas attiecas uz ģimeni, draudzību, partnerattiecībām un sabiedrību kopumā.
Noniecinot otru, mēs nekļūstam lielāki
Dažkārt cilvēks mēģina apliecināt savu pārākumu, norādot uz otra trūkumiem. Viņš kritizē, salīdzina, izceļ kļūdas, apšauba kompetenci. Varbūt tajā brīdī viņam rodas sajūta, ka viņš ir stiprāks, gudrāks vai nozīmīgāks. Taču patiesais spēks izpaužas citādi. Spēcīgam cilvēkam nav nepieciešams pazemināt otru, lai pats justos augstāk. Gudram cilvēkam nav jādemonstrē otra nezināšana, lai pierādītu savas zināšanas. Nobriedušam vadītājam nav jāiedveš bailes, lai panāktu cieņu.
Cieņa, kas balstīta bailēs, ilgst tik ilgi, kamēr pastāv vara. Cieņa, kas balstīta cilvēcībā, saglabājas arī tad, kad varas vairs nav.
Mēs katrs varam kļūt par cilvēku, kura klātbūtnē otrs aug
Iedomājieties, kā mainītos mūsu attiecības, ja pirms katras kritikas mēs sev pajautātu:
- Vai tas, ko tūlīt teikšu, palīdzēs otram kļūt stiprākam?
- Vai mani vārdi palīdzēs atrisināt situāciju?
- Vai es vēlos saprast vai pierādīt savu taisnību?
- Vai es šobrīd veidoju tiltu starp mums vai ceļu uz atsvešināšanos?
Šie jautājumi var izmainīt daudz vairāk nekā jebkura skaļa runa par vērtībām. Atbalsts nenozīmē vienmēr piekrist. Atbalsts reizēm nozīmē pateikt neērtu patiesību. Taču pateikt to tā, lai cilvēkam saglabātos pašcieņa un iespēja augt. Atbalsts nozīmē palīdzēt ieraudzīt risinājumu, nevis iesprostot cilvēku viņa pagātnes kļūdā. Vislielākais atbalsts ir vienkārši uzklausīt, pirms izdarām secinājumus.
Pārmaiņas sākas ar mums pašiem
Mēs nevaram vienā dienā izmainīt visu sabiedrību. Taču varam izmainīt veidu, kā runājam ar vienu cilvēku. Varam pārtraukt sarunu, kurā kādu nepamatoti noniecina. Aizstāt pārmetumu ar jautājumu. Pamanīt otra centienus, ne tikai viņa kļūdas. Varam atzīt arī savu atbildības daļu. Kā arī varam būt tie cilvēki, kuru klātbūtnē citiem nav jābaidās būt cilvēkiem.
Pasaule kļūst labāka ne tikai tad, kad tajā parādās vairāk gudru, veiksmīgu un talantīgu cilvēku. Tā kļūst labāka arī tad, kad cilvēki iemācās izturēties viens pret otru ar cieņu.
Kad kāds kļūdās, mums ir izvēle. Mēs varam kļūt par cilvēku, kurš šo kļūdu viņam atgādinās vēl gadiem. Vai arī par cilvēku, kurš palīdzēs no tās kaut ko iemācīties un doties tālāk. Kad kādam ir grūti, mēs varam viņu vērtēt. Vai arī mēģināt saprast. Kad rodas problēma, mēs varam meklēt vainīgo. Vai arī apvienot spēkus, lai rastu risinājumu.
Mēs neesam šajā pasaulē, lai sacenstos, kurš ir vērtīgāks par otru. Mēs esam šeit, lai ar savu klātbūtni, zināšanām un rīcību palīdzētu viens otram kļūt stiprākiem.
Cilvēka patiesais lielums atklājas nevis tajā, cik daudzus viņš spēj nolikt pie vietas, bet gan tajā, cik daudzi pēc tikšanās ar viņu spēj piecelties, noticēt sev un doties tālāk.
Būsim viens otram par atbalstu, nevis par vēl vienu pārbaudījumu.
Tagad jautājums katram no jums: “Vai cilvēki pēc sarunas ar mani jūtas stiprāki vai mazāki?
Varbūt tieši atbilde uz šo jautājumu ir sākums pārmaiņām, kuras tik ļoti vēlamies redzēt apkārtējā pasaulē.