Vai vēl spēsim atšķirt patiesību?
Tas izklausās pēc kārtējās fantastikas filmas, taču Microsoft ir iesniedzis patenta pieteikumu tehnoloģijai, kas ļautu mākslīgajam intelektam gandrīz reāllaikā pārveidot cilvēka runu un pielāgot viņa lūpu kustības jaunajiem vārdiem.
Patenta pieteikums tika publicēts 2026. gada 29. oktobrī.
Lasot par šo tehnoloģiju, man radās doma, kas sniedzas daudz tālāk par pašu mākslīgo intelektu.
Mēs pamazām tuvojamies laikam, kad cilvēkam būs arvien grūtāk atšķirt to, kas patiešām ir noticis, no tā, kas viņam ir parādīts.
Līdz šim mēs zinājām, ka fotogrāfijas var apstrādāt, video samontēt un tekstus pārveidot. Tagad tehnoloģijas attīstās virzienā, kurā pat dzīva cilvēka runa var kļūt par maināmu saturu.
Protams, tam ir arī ļoti vērtīgs pielietojums. Iedomājies, ka cilvēki no dažādām valstīm var sarunāties savā dzimtajā valodā un saprast cits citu bez tulka. Vai skolotājs var pasniegt vienu lekciju, kuru katrs students uztver sev saprotamā valodā. No vienas puses skatoties, tā ir milzīga iespēja. Taču mani vairāk interesē tas, kas notiks ar pašu cilvēku.
Mēs jau šobrīd dzīvojam laikā, kad divi cilvēki, skatoties ziņas par vienu un to pašu notikumu, var iegūt pilnīgi atšķirīgu priekšstatu par pasauli. Katram sociālie tīkli piedāvā savu informāciju. Katram algoritms atlasa saturu, kas atbilst viņa interesēm, iepriekšējai uzvedībai un bieži arī pārliecībai. Cilvēks pamazām nonāk savā informācijas pasaulē, kurā viņam arvien biežāk tiek parādīts tas, kas apstiprina jau esošos uzskatus.
Tagad iedomājies, ka šai sistēmai pievienojas iespēja mainīt arī cilvēku izrunātos vārdus. Tā var rasties pavisam cita līmeņa ietekme.
Lai ietekmētu cilvēka domāšanu, vairs nav nepieciešams viņam norādīt, kam ticēt. Pietiek mainīt informāciju, no kuras viņš pats izdara secinājumus.
Tieši šī doma man šķiet viena no būtiskākajām. Cilvēks var būt pilnīgi pārliecināts, ka domā patstāvīgi. Viņš analizē, salīdzina, pieņem lēmumus. Taču viņš pat nenojauš, ka informācija, uz kuras balstās viņa izvēle, jau ir kāda pārveidota.
Mēs daudz runājam par brīvību. Par tiesībām izvēlēties, domāt, izteikties. Ir arī jāsaprot, ka brīvība nav tikai iespēja izvēlēties. Brīvība ir arī iespēja zināt, uz kā pamata mēs šo izvēli izdarām. Ja cilvēks pieņem lēmumu, balstoties uz mākslīgi izmainītu realitāti, viņa izvēle joprojām ir viņa paša. Taču tās pamats jau var būt ietekmēts.
Šeit es redzu daudz dziļāku problēmu par tehnoloģiju attīstību.
Cilvēce ļoti strauji attīsta mākslīgo intelektu, bet vai tikpat strauji attīsta savu apziņu un spēju domāt patstāvīgi.
Mēs mācāmies izmantot jaunus rīkus, automatizēt darbu, ātrāk iegūt informāciju un pieņemt lēmumus. Taču arvien mazāk laika atvēlam tam, lai apstātos un patiešām izprastu saņemto. Informācija vēl nav zināšanas. Zināšanas vēl nav izpratne. Izpratne vēl nav gudrība.
Var izlasīt simtiem grāmatu un tā arī neiemācīties domāt patstāvīgi. Var iegūt vairākus diplomus un joprojām pieņemt svešus uzskatus par savējiem. Var katru dienu klausīties gudrus cilvēkus, bet nekad tā arī nesadzirdēt savu iekšējo balsi.
Patstāvīga domāšana sākas brīdī, kad cilvēks ir gatavs apšaubīt arī to, kam pats gadiem ilgi ticējis. Jā, tas prasa drosmi. Daudz vieglāk ir pieņemt gatavu atbildi. Īpaši tad, ja tā tiek pasniegta pārliecinoši, skaistā balsī un ar nevainojamu argumentāciju. Taču pārliecinoša informācija vēl nenozīmē patiesu informāciju. Man šķiet, ka nākamajos gados šī atšķirība kļūs ārkārtīgi svarīga.
Mēs jau esam pieraduši, ka mākslīgais intelekts raksta tekstus, rada attēlus un atbild uz jautājumiem. Daudzi pat vairs nepārbauda saņemto informāciju, jo tehnoloģija runā tik pārliecinoši, ka rodas sajūta, ka tā visu zina. Bet zināšanu iespaids un zināšanas ir divas dažādas lietas.
Šeit es gribu pieskarties vēl kādai tēmai.
Cilvēka balss nav tikai instruments informācijas nodošanai. Tā ir daļa no viņa identitātes.
Mūsu balsī dzīvo pieredze. Tajā dzirdamas emocijas, šaubas, pārliecība, prieks, sāpes. Dažreiz cilvēks ilgi meklē vārdus, jo viņam ir grūti izteikt to, ko viņš jūt. Citreiz viņš pasaka kaut ko neveikli, bet tik patiesi, ka šie vārdi paliek atmiņā uz visu mūžu. Tagad iedomājies, ka tehnoloģija šos vārdus izlabo. Padara skaistākus, pareizākus, pārliecinošākus. Varbūt pat piemērotākus tam cilvēkam, kurš tos klausās. Viss kļūst perfekti. Tikai kaut kur šajā perfektumā var pazust pats cilvēks.
Mēs pēc būtības neesam radīti kā nevainojamas programmas. Mēs esam dzīvi. Mēs kļūdāmies, mainām domas, reizēm klusējam, reizēm nespējam atrast īstos vārdus. Tieši tajā ir mūsu cilvēciskums.
Es arvien biežāk domāju par to, ka nākotnē viena no lielākajām vērtībām būs autentiskums. Spēja būt pašam. Runāt savā balsī. Atzīt, ka kaut ko nezini. Spēja mainīt savu viedokli, kad esi ieguvis jaunu izpratni. Manuprāt, pats galvenais visa šajā ritenī ir spēja saglabāt savu domāšanu laikā, kad apkārtējā pasaule arvien vairāk piedāvās gatavus risinājumus.
Man ļoti patīk metafora par spoguli. Iedomājies, ka visu dzīvi tu skaties spogulī un redzi savu atspulgu. Kādu dienu spogulis kļūst gudrs. Tas sāk izlīdzināt grumbas, mainīt sejas izteiksmi, padarīt skatienu pārliecinošāku. Sākumā tas šķiet patīkami. Pamazām tu pierodi pie šī attēla. Tad, kādā brīdī vairs nezini, kāds patiesībā izskaties.
Ar informāciju var notikt kaut kas līdzīgs. Ja mēs arvien vairāk uztversim pasauli caur algoritmu veidotiem atspulgiem, var pienākt brīdis, kad pašu realitāti būs grūti atpazīt. Tāpēc es nedomāju, ka mums būtu jābaidās no mākslīgā intelekta. Bailes pašas par sevi neko neatrisina. Daudz svarīgāk ir saprast, kādu vietu mēs šīm tehnoloģijām piešķiram savā dzīvē. Mākslīgais intelekts var būt lielisks palīgs. Tas var palīdzēt mācīties, radīt, ārstēt, pētīt un savienot cilvēkus. Taču ir būtiska atšķirība starp tehnoloģiju, kas palīdz cilvēkam domāt, un tehnoloģiju, kas pamazām sāk domāt viņa vietā.
Vēl lielāka atšķirība ir starp tehnoloģiju, kas palīdz cilvēkiem saprast citam citu, un tehnoloģiju, kas var mainīt viena cilvēka vārdus, otram to pat nezinot.
Protams, patenta pieteikums vēl nenozīmē, ka šāda sistēma jau ir ieviesta vai ka Microsoft plāno to izmantot manipulācijai. Taču pati iespēja ir pietiekami nozīmīga, lai mēs par to sāktu runāt jau tagad.
Tehnoloģiju attīstība vienmēr ir saistīta arī ar cilvēka atbildību. Vērojot un analizējot visu apkārt notiekošo, arvien vairāk pārliecinos, ka nākotnē svarīgākais nebūs tas, cik daudz informācijas cilvēks spēs iegūt. Svarīgākais būs tas, cik apzināti viņš spēs ar šo informāciju rīkoties.
Pasaule var iemācīties atdarināt mūsu balsi, seju un vārdus. Taču mūsu vietā tā nevar uzņemties atbildību par to, kam mēs izvēlamies ticēt un kādu dzīvi veidojam.
Manuprāt, nākotnē patiesums var kļūt par vienu no mūsu lielākajām vērtībām. Šis ir laiks, kas parādīs, par kādiem cilvēkiem mēs kļūsim, dzīvojot līdzās tehnoloģiju laikmetā.