Kāpēc skaitlis 40 tiek uzskatīts par liktenīgu?
Foto:Canva
Vai esi kādreiz aizdomājies, kāpēc skaitlis 40 tik bieži atkārtojas dažādās reliģijās, kultūrās un cilvēku dzīvesstāstos? Gandrīz katrā garīgajā mācībā šim skaitlim ir īpaša nozīme. Arī man vienu dienu radās šis jautājums, kāpēc šis skaitlis tik ļoti atkārtojas. Gandrīz katrā garīgajā mācībā skaitlis 40 simbolizē pārmaiņas, attīrīšanos, pārbaudījumus un pilnīgu transformāciju.
40 gavēņa dienas, tas nav tikai atteikšanās no ēdiena vai ieradumiem. Tas ir laiks, kad cilvēks apzināti attīra ne tikai ķermeni, bet arī prātu un dvēseli. Laiks, kad cilvēks mācās klusumā sadzirdēt pats sevi. Gavēnis vienmēr ir bijis simbols iekšējai attīrīšanai un gatavošanās jaunam dzīves posmam.
40 pārbaudījumu dienas. Daudzās reliģijās un dzīvesstāstos tieši 40 dienas cilvēks iziet cauri grūtībām, šaubām un kārdinājumiem, lai kļūtu stiprāks. Tas ir periods, kurā tiek pārbaudīta ticība, pacietība, raksturs un spēja nepazaudēt sevi pat tad, kad viss šķiet sarežģīti.
40 klejojumu gadi tuksnesī. Tas, iespējams, ir viens no dziļākajiem simboliem. Tuksnesis vienmēr ir bijis vientulības, meklējumu un pārmaiņu vieta. Cilvēki klejoja nevis tāpēc, ka nevarēja atrast ceļu, bet tāpēc, ka viņiem bija jāmainās iekšēji, pirms viņi bija gatavi ieiet jaunā dzīvē. Dažreiz cilvēkam ir jāiziet cauri savam “tuksnesim”, lai saprastu, kas viņš patiesībā ir.
Pat bailes no šī skaitļa daudziem cilvēkiem rada neizskaidrojamu satraukumu.
Jo vairāk es par šo skaitli domāju, jo dziļāk saprotu, ka 40 nav tikai cipars vai vecums pasē. Tas ir simbols pārejai, transformācijai un brīdim, kad cilvēks vairs nevar dzīvot tā, kā dzīvojis iepriekš. Tas ir punkts starp veco un jauno dzīvi, starp bailēm un drosmi, starp izdzīvošanu un īstu dzīvošanu.
Līdz 40 gadiem lielākā daļa cilvēku dzīvo pēc sabiedrības scenārija — cenšas būt pareizi, ērti, vajadzīgi citiem. Mēs skrienam, steidzamies, cenšamies atbilst, pierādīt savu vērtību, uzkrāt, sasniegt un noturēt. Taču pienāk brīdis, kad dvēsele sāk nogurt no dzīves, kurā cilvēks ir pazaudējis pats sevi.
Tieši tad sākas vissvarīgākās pārmaiņas.
Es ļoti bieži šo dzīves posmu salīdzinu ar ērgļa stāstu, kurā slēpjas ļoti dziļa dzīves gudrība. Runā, ka ap 40 gadu vecumu ērglis sastopas ar vissmagāko izvēli savā dzīvē. Viņa nagi kļūst pārāk gari un vāji, lai noturētu medījumu. Knābis kļūst izliekts un traucē ēst. Savukārt, smagās spalvas uz krūtīm un spārniem padara lidošanu gandrīz neiespējamu.
Tajā brīdī ērglim ir tikai divas iespējas vai lēnām zaudēt spēku un iet bojā, vai arī izvēlēties sāpīgu, ilgu un ļoti smagu atdzimšanas ceļu.
Viņš aizlido augstu kalnos, vientulībā, kur neviens viņam nevar palīdzēt. Tur viņš sit savu veco knābi pret klintīm, līdz tas nolūzt. Pēc tam viņš ilgi gaida, līdz izaug jauns knābis. Ar jauno knābi viņš izrauj vecos nagus, bet vēlāk arī smagās spalvas, kas vairs neļauj viņam lidot.
Tas viss ilgst aptuveni 150 dienas. 150 dienas sāpju, klusuma, vientulības un pilnīgas iekšējas transformācijas.
Taču tikai pēc šī smagā procesa ērglis atkal paceļas debesīs. Viņš kļūst brīvs, spēcīgs un atjaunots. Viņš atdzimst no jauna un var turpināt dzīvot vēl daudzus gadus.
Manuprāt, ar cilvēku notiek tieši tas pats?
Ļoti bieži pēc 40 gadiem cilvēks pirmo reizi pa īstam sāk sadzirdēt sevi. Tas, kas agrāk šķita normāli, pēkšņi sāk nospiest un smacēt. Vecās lomas, ieradumi, attiecības, bailes un citu cilvēku gaidas kļūst par pārāk smagu nastu. Cilvēks sāk saprast, ka ir dzīvojis tā, kā vajadzēja citiem, bet ne sev.
Daudzi tieši šajā vecumā pirmo reizi uzdod sev jautājumus, no kuriem agrāk bēga:
- “Vai es patiešām esmu laimīgs?”
- “Vai es dzīvoju savu dzīvi?”
- “Kas notiks, ja noņemšu visas maskas?”
Šie jautājumi ir biedējoši, un ne visi tam ir gatavi. Jo patiesība vienmēr maina cilvēku.
Tieši šajā dzīves posmā dzīve uzdod pašu svarīgāko jautājumu:
“Vai tu esi gatavs turpināt tikai izdzīvot, vai arī beidzot sāksi dzīvot pa īstam?”
Pārmaiņas nekad nav vieglas. Tās gandrīz vienmēr pavada sāpes, bailes, šaubas un neziņa. Jo, lai cilvēks varētu kļūt par savu patieso versiju, viņam ir jāatlaiž pagātne. Visi vecie uzskati, aizvainojumi, ieradumi, bailes un viss tas, pie kā viņš gadiem ir turējies.
Dažreiz mums ir jāzaudē tas, pie kā bijām pieraduši, lai atrastu to, kas mums patiesi ir vajadzīgs.
Dažreiz ir jāsabrūk, lai no jauna saliktu sevi pa īstam.
Dažreiz tieši sāpes kļūst par durvīm uz pilnīgi citu dzīvi.
Taču tikai atbrīvojoties no vecā smaguma, cilvēks var pacelties augstāk un sākt dzīvot apzināti, brīvi un patiesi.
Varbūt tieši tāpēc skaitlis 40 daudzās reliģijās un dzīves stāstos tiek uzskatīts par svētu un liktenīgu skaitli. Tas nav beigu simbols kā tas ir ieprogrammēts cilvēka zemapziņā. Tas ir pamošanās simbols. Nevis krīze, bet atdzimšana. Nevis jaunības zaudēšana, bet sevis atrašana.
Varbūt pats skaistākais ir tas, ka pēc 40 cilvēks beidzot pārstāj skriet pakaļ pasaulei un sāk tuvoties pats sev.
Dažreiz, lai saglabātu dzīvību sevī, ir nepieciešama drosme sagraut visu veco. Tikai tad cilvēka dzīvē sākas kaut kas pa īstam īsts, dziļš un vērtīgs.
Ja šie vārdi šodien atsaucās Tavā sirdī, tad iespējams, ka Tava dvēsele jau ir gatava pārmaiņām.
Varbūt kādam tieši šobrīd bija nepieciešams izlasīt tieši šo.
Inga Ruņģe©