Labbūtība vai Labsajūta
Mūsdienu darba vidē arvien biežāk dzirdam vārdu salikumu “labbūtība" darba vietā. Tas izklausās profesionāli, moderni un stratēģiski pareizi. Taču, jo biežāk šo terminu lietojam, jo vairāk tas sāk zaudēt savu cilvēcisko dziļumu.
Manī arvien biežāk rodas sajūta, ka šis vārds ne līdz galam trāpa būtībā. Nevis tāpēc, ka ideja būtu nepareiza, bet tāpēc, ka pats vārds kaut kā attālina no pieredzes, ko mēs patiesībā cenšamies aprakstīt.
Varbūt mums būtu jārunā nevis par labbūtību, bet par labsajūtu.
Šī nav tikai valodas nianse. Tā ir domāšanas maiņa.
Labbūtība kā sistēma. Labsajūta kā pieredze.
Labbūtība bieži tiek veidota kā sistēma: programmas, iniciatīvas, pabalsti, apmācības, “well-being” stratēģijas. To var plānot, ieviest, mērīt un uzlabot. Tas viss var būt vērtīgi. Taču tas vēl nenozīmē, ka cilvēks patiešām jūtas labi.
Labsajūta savukārt nav sistēma. Tā nav projekts. Tā nav KPI.
Tā ir iekšēja pieredze konkrētā brīdī, kas reizēm ir skaidra, reizēm trausla, reizēm neizskaidrojama.
Cilvēks var strādāt modernā birojā ar visām “pareizajām” labbūtības iniciatīvām un vienlaikus justies vientuļš vai iztukšots. Kā arī pretēji, vienkāršā, pat askētiskā vidē cilvēks var piedzīvot mieru, jēgu un piederību.
Tātad jautājums nav tikai par vidi. Jautājums ir par to, kā cilvēks tajā jūtas.
Labbūtību var organizēt. Labsajūta notiek cilvēkā
Labbūtība bieži sākas no organizācijas puses, tas ir, no stratēģijas, vadības un HR iniciatīvām. Tā ir atbilde uz jautājumu: “Ko mēs darām darbinieku labā?”
Labsajūta sākas citur — cilvēkā pašā. Tā ir atbilde uz jautājumu: “Kā es šeit jūtos?”
Starp šīm divām atbildēm var būt ievērojama plaisa.
Var būt uzņēmumi, kas formāli dara visu “pareizi”, bet cilvēki joprojām jūtas noguruši, atsvešināti vai neredzēti. Var būt darba vietas bez perfekti strukturētām labbūtības programmām, bet ar cilvēcību, cieņu un drošības sajūtu.
Vai mēs mēģinām izmērīt to, ko nevar izmērīt?
Mūsdienās labsajūta bieži tiek “pārtulkota” datos:
- apmierinātības aptaujas;
- iesaistes rādītāji;
- dalība pasākumos;
- “well-being” indeksi.
Taču īstā pieredze bieži paliek ārpus šiem skaitļiem. Jo labsajūta dzīvo citur. Sarunas tonī, spējā pateikt “man šodien ir grūti”, sajūtā, ka tas tiks uzklausīts, nevis vērtēts. Klusumā pēc neveikla jautājuma. Attieksmē, kas nav uzrakstīta nevienā politikā.
Cilvēcība nav programma
Ja mēģinām reducēt labsajūtu uz iniciatīvām, mēs riskējam pazaudēt būtiskāko. Patiesībā vissvarīgākie jautājumi ir ļoti vienkārši:
- Vai es šeit jūtos redzēts?
- Vai mani uztver kā cilvēku, ne tikai funkciju?
- Vai es drīkstu būt noguris?
- Vai es drīkstu kļūdīties?
- Vai šeit ir vieta arī manai klusajai dienai?
Šie nav tehniski jautājumi. Tie ir cilvēcīgi jautājumi. Tieši tāpēc uz tiem nevar atbildēt ar programmu vai dokumentu. Tie parādās tikai ikdienas attiecībās.
Varbūt problēma ir pašā vārdā
Vārdi veido domāšanu.
“Labbūtība” izklausās kā kaut kas, ko var ieviest, vadīt un optimizēt. Tā kļūst par sistēmu.
“Labsajūta” atgādina kaut ko citu, jo runa ir par cilvēka iekšējo stāvokli, kas nav pilnībā kontrolējams un nekad nav pilnībā vienāds visiem.
Varbūt tieši šī iemesla dēļ “labsajūta” skan neērtāk. Tā neļauj distancēties. Tā prasa tuvumu.
Nevis vairāk programmu, bet vairāk cilvēcības
Darba vide nav tikai vieta, kur notiek darbs. Tā ir vieta, kur cilvēki pavada lielu daļu savas dzīves. Ar visām savām domām, emocijām, nogurumu un cerībām.
Tāpēc būtiskākais jautājums nav:
“Vai mums ir laba labbūtības stratēģija?”
Būtiskākais jautājums ir:
“Vai cilvēki šeit patiešām jūtas labi?”
Atšķirība starp šiem diviem jautājumiem var būt visa būtība..
#labbūtība #labsajūta
Inga Ruņģe©