Trauksme un mūsu ķermenis
Dažreiz mēs dzīvojam ar sajūtu, ka mūsu ķermenis mūs nesaprot vai pat “nodod”. Krūtīs parādās spiediens, elpa kļūst seklāka, vēderā veidojas saspringts mezgls, un pat tad, ja prāts atkārto, ka viss ir droši, ķermenis turpina reaģēt tā, it kā kaut kas būtu apdraudēts. Šajā brīdī bieži rodas iekšējs jautājums: “Kas ar mani nav kārtībā?”
Taču patiesībā svarīgākais, ko šeit ir vērts saprast, ir tas, ka ar jums viss ir kārtībā. Tas, ko jūs piedzīvojat, nav kļūme vai vājums. Trauksme nav pierādījums tam, ka ar jums kaut kas nav “pareizi”. Tā ir normāla un dziļi bioloģiska reakcija, kas savulaik bija paredzēta, lai jūs pasargātu.
Apmēram pirms septiņiem gadiem es iepazinos ar kinezioloģisko muskuļu testu. Metodi, kas ļauj novērot, kā ķermenis reaģē uz dažādiem stimuliem, izmantojot muskuļu tonusa izmaiņas. Šī pieredze man pavēra vēl vienu veidu, kā skatīties uz cilvēka iekšējo pasauli. Vēlāk es šo pieeju reizēm sāku izmantot arī savās sesijās, nevis kā absolūtu patiesību, bet kā papildus instrumentu, kas palīdz labāk saprast, kur ķermenī ir spriedze, pārslodze vai neatrisināts iekšējs konflikts. Tas man vēl vairāk apstiprināja domu, ka ķermenis vienmēr kaut ko stāsta, pat tad, kad prāts to vēl nespēj noformulēt.
Trauksme pati par sevi nav sistēmas kļūda. Tā ir ļoti sena un gudra aizsardzības funkcija, kas veidojusies evolūcijas gaitā, lai cilvēks spētu izdzīvot bīstamās situācijās. Iedomājieties, ka jūsu ķermenī ir iebūvēta signalizācijas sistēma, kuras uzdevums ir momentāni reaģēt uz draudiem un aktivizēt izdzīvošanas mehānismus. Šī sistēma nav paredzēta domāšanai, tā ir paredzēta ātrai reakcijai.
Problēma sākas tajā brīdī, kad šī signalizācija kļūst pārāk jutīga. Mūsdienu pasaule vairs nav tikai par fiziskiem draudiem, kā tas bija agrāk. Tagad stress var būt saistīts ar darbu, attiecībām, sociālajiem tīkliem, informācijas pārslodzi vai iekšēju spiedienu būt “pietiekamam”. Nervu sistēma ne vienmēr spēj atšķirt, kur ir reālas briesmas un kur ir tikai emocionāls vai psiholoģisks stress. Tā vienkārši ieslēdz trauksmes režīmu.
Tāpēc trauksme tik bieži vispirms parādās ķermenī, nevis domās. Mēs varam mēģināt sevi loģiski pārliecināt, ka viss ir kārtībā, taču ķermenis darbojas pēc pieredzes un atmiņas principa. Te vēl gribas pieminēt epigenētiku. Ķermenis atceras iepriekšējās dzīves situācijas, kurās bija jāsaspringst, jāaizsargājas vai jāizdzīvo. Pat tādas situācijas, kuras piedzīvoja mūsu māte, vecmamma vai kāds cits ģimenes loceklis. Ja šādas pieredzes ir bijušas, ķermenis var atkārtot to pašu reakciju arī tad, kad šobrīd objektīvu briesmu vairs nav.
Svarīgākais šajā visā ir saprast, ka ķermenis nekad nav pret mums. Pat tad, kad tā reakcijas šķiet pārspīlētas vai traucējošas, tās joprojām ir mēģinājums mūs aizsargāt. Tas nav ienaidnieks, kuru jāuzvar. Tas ir sabiedrotais, kurš reiz ir iemācījies izdzīvot, un tagad vienkārši turpina darīt to pašu, jo vēl nezina citu veidu.
Tāpēc darbs ar trauksmi nav cīņa ar sevi. Tā nav sevis piespiešana būt mierīgam vai “labot” savu reakciju. Tas ir process, kurā mēs pamazām atjaunojam kontaktu ar savu ķermeni un mācāmies to dzirdēt. Mēs sākam pamanīt, ko tas mēģina pateikt. Vai tas ir nogurums, pārslodze, robežu pārkāpšana vai kāda sena pieredze, kas joprojām dzīvo nervu sistēmā.
Ja Tu šobrīd sevi tajā atpazīstat, tad ir svarīgi atcerēties, ka Tev nav jākļūst par citu cilvēku, lai justos mierā. Ceļš bieži sākas nevis ar cīņu, bet ar maigu atzīšanu: “Es atzīstu un pieņemu, ka mans ķermenis cenšas mani pasargāt, pat ja tas šobrīd dara to neveikli.”
Parūpējies par sevi. Mēģini skatīties uz savu ķermeni nevis kā uz problēmu, bet kā uz partneri, kurš pārāk ilgi ir bijis izdzīvošanas režīmā un tikai meklē jaunu veidu, kā justies droši. 
P.S. ar jūniju plānoju grupas sesijas klātienē 1x mēnesī. Ja ir doma piebiedroties, tad raksti man [email protected]
Inga Ruņģe©