Marma Čikitsa – ceļojums caur ķermeni un sajūtām

Atceros, kā 2009.gadā mans ceļš pirmo reizi aizveda pie Marma Čikitsas masāžas. Tas bija pirmais pagrieziens ceļā uz ajūrvēdas masāžu pasauli. Toreiz es nemaz nezināju, cik dziļi šī prakse spēs ietekmēt manu ķermeni, prātu un iekšējo pasauli. Tas sākās kā ziņkārības brīdis — vēlēšanās iemācīties jaunu tehniku, bet ātri pārvērtās par ceļojumu, kas mainīja manu redzējumu par ķermeni un dzīvi kopumā.

Marma Čikitsa nav vienkārši masāža. Tā ir kā saruna starp roku un ķermeni, starp uzmanību un elpu, starp enerģiju un klusumu. Katrs pieskāriens, katrs punkts uz ķermeņa — tie nav nejauši. Tie ir kā vārti, caur kuriem nonākam pie slēptiem resursiem un līdzsvara, ko ikdienas steigas laikā tik bieži aizmirstam.

Kad apguvu šo tehniku, es pirmo reizi patiesi sajutu, cik ļoti ķermenis glabā mūsu stresa nospiedumus. Pleci, kas vienmēr šķita “stīvi”, sāka atslābt, elpa kļuva brīvāka, un prāts — mierīgāks. Katrs pieskāriens aktivizēja enerģiju, kas šķita aizmirsta, un es sapratu: pat mazs impulss var radīt transformāciju, ja tam pieiet ar klātbūtni un uzmanību.

Šī pieredze iemācīja man kaut ko ļoti būtisku, ka mūsu ķermenis ir spogulis tam, kas notiek iekšēji. Kad mēs rūpējamies par ķermeni, mēs rūpējamies arī par prātu un dvēseli. Marma Čikitsa ir kā ceļvedis šajā ceļojumā, tā rāda, kur nepieciešama maiguma pieskāriens, kur enerģijas plūsma jāatjauno, kur ķermenis vienkārši ilgojas pēc uzmanības.

Ar decembri atsāku Marma Čikitsas masāžas 2x nedēļā, lai palīdzētu cilvēkiem noslēgt gadu ar vieglāku ķermeni, mierīgāku prātu un atjaunotu enerģiju. Katrs seanss ir unikāls, jo katrs ķermenis ir savs stāsts. Aicinu ikvienu, kurš vēlas sajust dziļu atslābumu, iekšēju atjaunošanos un dzīves enerģijas atmodu, piedzīvot šo maģiju.  Piesakoties, vari izvēlēties pirmdienas vai otrdienas dienas pirmo pusi, kad telpa ir klusa, un masāžas enerģija var Tevi pilnībā ievelt savā transformējošajā plūsmā.

Ja Tu jūti, ka ķermenis ir noguris, prāts pārpildīts, bet dvēsele ilgojas pēc klātbūtnes un atbalsta, Marma Čikitsa var būt tas tilts, kas ved uz mieru un līdzsvaru. Būšu Tev blakus, lai Tevi caur šo ceļojumu pavadītu 1,5 h garumā.

 Pierakstīties uz Marma Čikitsa masāžu

Dabas Terapija - ceļojums pie sevis caur dabas sajūtām

Ir brīži, kad dzīves ritms kļūst pārāk straujš. Mēs skrienam pēc darbiem, ziņām un termiņiem, un pat nepamanām, kā prāts nogurst, bet ķermenis klusē un gaida, kad mēs viņu sadzirdēsim.

Daba ir klusa, bet vienlaikus dzīva. Tā nekur nesteidzas un vienmēr gaida, lai mēs to pamanītu. Dabas terapija ir ceļojums tieši šajā klusumā, iespēja atgriezties pie sevis un saklausīt savu iekšējo balsi.

Kas ir Dabas Terapija?

Dabas terapija nav tikai pārgājiens vai fiziska aktivitāte. Tā ir maigu maņu pieredžu, apzinātības un klātbūtnes kombinācija dabas vidē. Pastaigas laikā mēs aktivizējam savas sajūtas: redzam, dzirdam, smaržojam, pieskaramies un sajūtam. Katrs solis mežā kļūst par meditāciju.

Šī pieredze ļauj:

• nomierināt prātu un mazināt stresu

• atjaunot emocionālo līdzsvaru

• atrast iekšējo mieru un skaidrību

• būt klātesošam šajā mirklī

Pieredze caur sajūtām

Iedomājies, ka tu soļo pa mežu, saules stari spēlējas starp koku zariem, vējš glāsta seju, un putnu dziesmas kļūst par fona mūziku tavai pastaigai. Rokas pieskaras koka mizai, lapiņas krīt klusi zem kājām, un smarža pēc mitras zemes ievelk tevi dziļāk šajā pasaulē.

Katrs šāds mirklis aktivizē maņas un ļauj atgriezties pie klātbūtnes, kas ikdienas steigas dēļ bieži zūd.

Neliela grupa — dziļāka pieredze

Mazo grupu pastaigas (līdz 5 cilvēkiem) priekšrocība ir drošība un intimitāte. Tu jūti, ka esi redzēts un dzirdēts. Nav nepieciešams pierādīt vai pielāgoties citiem, jo tu vari vienkārši būt. Šāda pieredze ļauj dziļāk iejusties dabā un sevī, radot telpu iekšējai transformācijai.

Transformācija notiek nemanot

Dabas terapija darbojas kā neliels retrīts. Pastaigas laikā maigi tiek mazināts stresa hormonu līmenis, aktivizētas sajūtas un palielināta klātbūtne. Cilvēki bieži sajūt:

• skaidrāku prātu;

• dziļāku emocionālo līdzsvaru;

• mierīgāku sirdi;

• lielāku saikni ar sevi.

Kāpēc tas strādā?

Pētot zinātnes rakstus par Dabas dziedināšanu, atklāju vairākas pētītās tēmas, ka: 

• divu stundu pastaigas mežā laikā urīnā samazinājās noradrenalīna līmenis un tika novērots asinsspiediena kritums (Info)

• pēc pastaigas mežā pazeminājās gan sistoliskais, gan diastoliskais asinsspiediens, kā arī salivārā kortizola līmenis  (Info)
  

• zaļās vides mijiedarbība uzlabo garastāvokli un mazināt trauksmi (Info)

• pat īsas pastaigas dabā uzlabo koncentrēšanās spējas (Info)

Tas viss nozīmē, ka pastaiga pie dabas nav tikai atelpa, bet arī pierādīta atjaunošanās metode prātam, ķermenim un emocijām.

Dabas terapija ir dota cilvēkam, lai ir iespēja apstāties, ieelpot un atklāt sevi. Tā ļauj atjaunot enerģiju, dzirdēt savu iekšējo balsi un atgūt mieru. Nelielā grupā, nesteidzīgā tempā un apzināti, katrs solis kļūst par ceļojumu pie iekšējās harmonijas.

Ja tu jūti, ka tava dvēsele sauc pēc klusuma, mierīga pastaiga Dabā var būt tas, kas palīdz tev atgriezties pie sevis. Daba vienmēr gaida, kad mēs būsim gatavi to dzirdēt.

#dabasterapija #dabasgars #mežaterapija #apzinātība #mindfulnesslatvija #dabasdziedina #iekšējaismieris #pārgājienslatvija #mežspēks #klusums #līdzsvars #atjaunošanās #mazagrupa #dziļums #enerģijatīrība #apzinātādzīve #dabasbrīnumi #latvijasmeži #dabaārstē #iekšējāspasaule #transformācija #pašizaugsme #dabasceļš #mežsirdsbalsis

Atbalsta tilts uz pasauli

Kad cilvēks sper pirmos soļus savā ceļā, piemēram, sāk jaunu darbu, projektu, uzņēmumu vai piedāvā pasaulei savu unikālo talantu. Viņš iziet plašajā pasaulē ar cerību, ticību un trauslu drosmi. Šajos brīžos visvairāk vajadzīgs nav milzu kapitāls, ne reklāmas budžets, ne skaļas runas. Vajadzīgs ir cilvēcīgs atbalsts.

Tā var būt atsauksme. Dalīšanās ar pieredzi. Vienkāršs “paldies, man tas palīdzēja”. Tā var būt viena maza, bet sirsnīga rinda, kas citam cilvēkam iedod spārnus turpināt.

Tomēr, cik bieži mēs dzirdam, pusjokā vai pusnopietni:

“Es negribu, lai citi arī uzzina par šo iespēju.”
“Labāk paturēšu pie sevis, lai tikai man veicas.”

Mēs pasmaidām, jo šķiet tā taču tikai joku frāze. Bet katrā jokā ir daļa patiesības, vai ne?

Kad mēs aizturam labo vārdu, kad nenododam tālāk iespēju, mēs ne tikai liedzam kādam citam izaugsmi, mēs patiesībā ierobežojam paši savu plūsmu.

Jo pasaule darbojas kā elpa – ieelpa un izelpa. Tu vari saņemt tikai tik, cik gatavs dot.
Ja tu neatsaucies, nepadalies, neatstāj pēdas – enerģija neplūst. Tā vienkārši apstājas. Reizē apstājas arī mūsu pašu ceļš.

Tāpēc, lai motivētu sevi, domā par to šādi:
Kad tu atstāj atsauksmi, ieteic, atbalsti, šajā brīdī tu ne tikai palīdzi citam cilvēkam attīstīties. Tu dod viņam iespēju praktizēt, augt, pelnīt, pilnveidoties, būt labākam katru dienu. Kādu reizi, kad tev būs vajadzīgs atbalsts, šī enerģija -  “jā, es tevi redzu” vienmēr atgriezīsies ar lielāku uzviju un jaudu.

Jo dzīve ir kā aplis. Katrs vārds, katrs ieteikums, katra labā doma nāk atpakaļ pie tā, kurš to izsaka.

Kad mēs palīdzam citam spert soli pasaulē, mēs reizē palīdzam arī sev. Jo šis “cits” – patiesībā ir mūsu pašu atspulgs. Vēl viens cilvēks, kas cenšas atrast savu vietu, savu balsi, savu ceļu.

Tāpēc, kad nākamreiz tevi kāds lūgs atstāt atsauksmi vai padalīties ar pieredzi – dari to ar atvērtu sirdi. Tā nav tikai formalitāte. Tā ir enerģijas apmaiņa, cilvēcības rituāls, sirds kustība, kas veido pasauli, kurā mēs visi varam zelt.

Jo, kad tu dari labu – tu atver durvis ne tikai citam, bet arī sev.
Tev atveras durvis, kas ved uz vietu, kur plaukst uzticēšanās, iespējas un gaisma.

Inga Ruņģe©

Foto:Canva

Katra cilvēka mērķis - Cilvēcība

Lasot Ričarda Baha grāmatu "Vienīgā", uzskrēju virsū grāmatas citātam:

"Cilvēks ir dzīvības izpausme, kas izstaro gaismu un mīlestību visos mērogos, kuros viņš atrodas, kādā formā viņš tur arī būtu klātesošs. Cilvēcība nav fiziska īpašība, tā ir garīga mērķa sasniegšana; tā nav dota, bet to mums jāiegūst."

Sākumā šī frāze var šķist vienkārši skaista metafora, taču, ja uzmanīgi paskatāmies, tas ir dziļš dzīves ceļvedis.

Mēs bieži domājam, ka būt „cilvēcīgam” nozīmē vienkārši dzīvot starp cilvēkiem, izrādīt laipnību, rūpes vai līdzjūtību. Taču R.Bahs pacel līmeni daudz augstāk. Cilvēcība nav kaut kas, kas nāk kopā ar ķermeni, tā nav automātiski piemītoša mūsu būtībai. Tā ir aktīvs process, apzināta izvēle, iekšējas izaugsmes ceļš.

Katrs mūsu rīcības akts, katra doma, katrs skatiens ir iespēja izstarot gaismu un mīlestību. Ne tikai šeit, fiziskajā realitātē, bet arī „mērogos”, kuros mūsu fiziski nav. Mūsu ietekme nav ierobežota ar telpu vai laiku, tā izplatās caur iedvesmu, piemēru un enerģiju, ko mēs sūtam pasaulei.

R.Bahs saka, ka cilvēcība ir mērķis, nevis dota lieta. Tas nozīmē, ka mēs esam mūžīgi dzīves skolnieki. Neviens nepiedzimst ideāls, neviens nav dzimis ar jau gatavu „cilvēcību” . Katru dienu ir iespēja mācīties, tīrīt savus motīvus, izvēlēties mīlestību nevis bailes, gaismu nevis tumsu, sapratni nevis spriedumu.

Prakse transformācijai

• Pievērs uzmanību mirkļiem, kad rīkojies automātiski, pēc ieraduma, nevis apzināti.

• Pajautā sev: „Vai es šobrīd izstaroju gaismu un mīlestību?”

• Atceries, ka tavas domas un vārdi ir spēcīgi, jo tie izplatās tālu ārpus tava tiešā loka.

• Nosaki cilvēcību kā mērķi - tas nav vienkārši būt „labiem”, bet aktīvi kļūt par gaismas avotu pasaulē.

Bahs mums atgādina, ka katrs cilvēks ir kā gaismas stars bezgalībā. Mūsu garīgais uzdevums ir padarīt šo gaismu tīru, spožu un patiesu. Šeit slēpjas īstā cilvēciskā spēka būtība.

Secinājums
Cilvēcība nav dāvana, tas ir ceļš. Šis ceļš sākas mūsos pašos, katrā izvēlē, katrā elpā, katrā mīlestības un gaismas izpausmē.

#grāmatuklubs #ričardsbahs #cilvēcība #cilvēks

Tavas Dzīves Mandala

Objektivitāte mūsdienās

Sagatavoja Inga Ruņģe ©

Loģikas un zinātnes sargi

Morālais kompass

Mēs dzīvojam laikmetā, kurā zināšanas kļūst pieejamas ar vienu klikšķi, kur algoritmi analizē miljardiem datu punktu sekundes laikā, un kur mākslīgais intelekts spēj sacerēt mūziku, rakstīt dzeju un radīt inovācijas ātrāk, nekā cilvēks var tās apdomāt. Intelekts un radošums, tās ir īpašības, kas gadsimtiem ilgi tika uzskatītas par cilvēka augstāko vērtību, un šodien tiek papildinātas ar tehnoloģiju jaudu. Bet vai tas nozīmē, ka cilvēks kļūst lieks?

Atbilde slēpjas nevis prāta spējās, bet sirdsapziņā. Morālais kompass, tā ir mūsu iekšējā spēja nošķirt labo no ļaunā, pareizo no nepareizā. Tā ir dimensija, kuru mākslīgais intelekts nespēs aizstāt, jo tas nav algoritms, bet gan dzīves pieredzē un cilvēciskā garā sakņots kodols.

Intelekts ir kā ass nazis, tas var griezt maizi, bet var arī ievainot. Radošums ir kā uguns, kas var dot siltumu, bet var arī izraisīt postošu liesmu. Ne intelekts, ne radošums paši par sevi nenodrošina, ka tie tiks izmantoti cilvēcības labā. Tie ir instrumenti, un instruments vienmēr gaida roku, kas to vadīs.

Mākslīgais intelekts šo instrumentu arsenālu padara vēl spēcīgāku. Tas atklāj risinājumus, kurus cilvēka prāts varētu meklēt gadu desmitiem, tas rada mākslu, kas mūs pārsteidz ar savu dziļumu, un tas simulē cilvēku sarunas tādā līmenī, kas pirms pāris gadiem šķistu neiedomājams. Tomēr jautājums paliek atklāts - kurš nosaka, kā šie instrumenti tiek izmantoti?

Morālais kompass ir tas, kas piešķir jēgu gan intelektam, gan radošumam. Tas atbild uz jautājumiem, kurus tehnoloģija nespēj atrisināt:

✔️Vai drīkst būvēt tehnoloģijas, ja tās kaitē cilvēka brīvībai?

✔️Vai risinājums, kas ekonomiski ir efektīvs, vienmēr ir arī cilvēcīgi pareizs?

✔️Vai zinātniska atklājuma cena nedrīkst būt cilvēka cieņa?

Šīs atbildes neatrodas ne datu bāzēs, ne algoritmos, bet cilvēka ētiskajā kodolā. Morālais kompass ir tas, kas liek ārstam atteikties izmantot zināšanas ļaunprātīgi, māksliniekam radīt darbus, kas iedvesmo, nevis manipulē, un vadītājam pieņemt lēmumus, kas saglabā cieņu, nevis tikai palielina peļņu.

Ja mākslīgais intelekts ir prāts bez sirdsapziņas, tad cilvēks ir sirdsapziņa ar prātu. Tehnoloģijas var palīdzēt mums redzēt tālāk, bet tikai morālais kompass nosaka, uz kuru pusi skatīties. Bez tā cilvēce riskē pārvērsties par civilizāciju ar bezgalīgām iespējām, bet bez ceļa.

Tieši šeit slēpjas transformējošā atziņa, ka cilvēka vērtība mākslīgā intelekta laikmetā nepieaug no tā, cik gudrs vai radošs viņš ir, bet no tā, cik taisnīgs, līdzjūtīgs un atbildīgs viņš spēj būt.

Iespējams, nākotnē gudrākās formulas, skaistākie mākslas darbi un visinovatīvākās idejas nāks no algoritmiem. Bet lēmums vai šīs idejas kalpos cilvēcei, vai kaitēs tai, būs mūsu rokās. Tas ir lēmums, kuru nevar automatizēt.

Tieši tāpēc morālais kompass nezaudēs savu vērtību. Tas būs kompass, kas norādīs virzienu laikā, kad pasaule kļūs arvien straujāka un tehnoloģijas arvien spēcīgākas. Tas būs balss, kas atgādinās, ka progress nav progress, ja tajā zūd cilvēcība.

Intelekts un radošums padara mūs spējīgus, bet tikai morālais kompass padara mūs par cilvēkiem. Mākslīgais intelekts var būt mūsu sabiedrotais, bet tas nevar būt mūsu sirdsapziņa. Šī privilēģija un atbildība paliek tikai mums. Tieši tajā slēpjas mūsu dziļākā vērtība nākotnē.

Sagatavoja: Inga Ruņģe©

Par Debugging Mind jeb kā tehnoloģijas sastop apziņu

Ir brīdis, kad cilvēks, kurš gadiem analizējis sistēmas, sāk analizēt pats sevi.
Tieši tur sākās mans ceļš uz Debugging Mind.

Daudzus gadus es dzīvoju IT pasaulē — loģikas, algoritmu un strukturētas domāšanas realitātē. Es biju tā, kura meklēja kļūdas kodā, atjaunoja sistēmas, optimizēja procesus. Es to mīlēju darīt..
Līdz brīdim, kad pamanīju, ka sistēmas, kuras visbiežāk “sabrūk", nav tikai tehniskas, tās ir cilvēku sistēmas. Komandas, komunikācija, uzticēšanās, lēmumu pieņemšana.

Tad arī radās jautājums:

“Ja mēs protam atkļūdot programmas, kāpēc neprotam atkļūdot paši savu domāšanu?”

Debugging Mind radās no šīs atziņas.
Tā ir metode, kas apvieno inženierisku domāšanu ar apzinātu klātbūtni.
Tehniskajā pasaulē mēs meklējam kļūdas kodā, bet dzīvē tās ir neapzinātas pārliecības, ieradumi vai emocijas, kas traucē sistēmai (cilvēkam vai komandai) darboties brīvi.

Šī filozofija saka:

• katram cilvēkam ir savs “iekšējais kods”;

• “kļūdas” nav neveiksmes, bet ieejas punkti uz dziļāku izpratni;

• apziņas debuging nozīmē nevis labot sevi, bet saprast savu sistēmu.

Kad mēs redzam, kā darbojas mūsu iekšējā loģika, mēs atgūstam izvēli — mainīt vai turpināt, dzīvot automātiski vai apzināti.

Sākumā Debugging Mind bija tikai mans iekšējais process. Es to izmantoju darbā ar komandām — palīdzot cilvēkiem saprast, kur sistēma zaudē enerģiju, kur notiek īssavienojums starp mērķiem un rīcību.
Taču drīz vien kļuva skaidrs, ka šī pieeja darbojas visos līmeņos —
no vadības stratēģijām līdz personīgajai introspekcijai.

Tagad Debugging Mind ir kā mentālā arhitektūra, kas palīdz cilvēkiem un komandām:

• saprast, kas notiek “zem virsmas”;

• atrast skaidrību tur, kur valda pārsātinājums vai troksnis;

• pārprogrammēt ieradumus, kas vairs nekalpo;

• atgūt fokusu, radošumu un mieru.

Debugging Mind ir paredzēta tiem, kas jūt, ka viņu domāšana un darbība ir kļuvusi pārāk “meklētājiska” vai mehāniska, un viņi vēlas atgriezties pie dzīvas, skaidras apziņas.

Šī pieeja ir piemērota:

• vadītājiem un komandām, kas vēlas uzlabot sadarbību un komunikāciju;

• cilvēkiem, kuri piedzīvo profesionālu izdegšanu vai pārejas periodu;

• tiem, kuri meklē strukturētu, bet dziļi cilvēcīgu veidu, kā attīstīt sevi;

• organizācijām, kas vēlas apvienot efektivitāti ar empātiju.

Ja arī tu jūti, ka dzīvē vai darbā ir kāds “iekšējais kods”, kuru vajag saprast, nevis salabot — Debugging Mind ir vieta, kur loģika un apziņa satiekas.

Aicinu uz sarunu, sadarbību vai vienkārši uz kopīgu domāšanas “debugingu”.
Jo reizēm pietiek ar vienu godīgu jautājumu, lai visa sistēma sāktu strādāt citā līmenī.