Loģikas un zinātnes sargi
16. oktobris, 2025 pl. 10:00,
Nav komentāru
Pēdējā laikā aizvien vairāk redzam cilvēkus, kas uzstājas kā loģikas un zinātnes “sargi”. Viņi nāk ar pārliecinošiem saukļiem – “Tas nav pierādīts! To nevar izmērīt! Tam nav jēgas!” Ar šiem vārdiem mēģina diskreditēt tūkstošiem gadu senas tradīcijas, kuras cilvēce ir nēsājusi kā dārgakmeņus cauri laikmetiem. Vēdiskā astroloģija, numeroloģija, ajūrvēda, enerģiju terapijas – šīs prakses nav radušās vakar vai aizvakar. Tās ir dzimušas no novērojumiem, pieredzes, no dzīvas sajūtu un intuīcijas zinātnes, kas atklājusies caur cilvēka attiecībām ar kosmosu, dabu un pats savu iekšējo pasauli.
Jā, ironija ir tajā, ka tie paši, kas šodien skaļi noliedz “ezotēriku”, pa kluso izmanto tās elementus savā praksē. Vai tad kouči un psihologi nerunā par enerģiju līdzsvaru, par iekšējiem blokiem, par dzīves misiju? Vai tad viņi nepieskaras tām pašām tēmām, kuras senāk sauca citos vārdos?
Te rodas jautājums, vai tiešām mēs visu vēlamies ielikt tikai loģikas rāmī? Vai tiešām dzīve kļūst patiesāka, ja to var uzlikt uz laboratorijas galda un sadalīt molekulās?
Vai Dievs būtu “īstāks”, ja kāds to spētu pierādīt ar matemātikas formulu?
Ajūrvēda ir zinātne, bet ne tā, kas aprobežojas ar mikroskopu un testu caurulēm. Tā ir dzīva zinātne par cilvēku kā veselumu – ķermeni, prātu un garu. Tā nav reducēta tikai līdz “fakts vai mīts”, bet balstās uz pieredzi, kas ir daudz plašāka nekā laboratorijas eksperiments.
Tieši šeit svarīgi atcerēties, ka cilvēks nav tikai prāts.
Cilvēks sastāv no dvēseles, ķermeņa un prāta – trīs dimensijām, kas kopā veido veselumu. Kad dzīvojam tikai caur prātu un loģiku, mēs kļūstam vienpusīgi un sausi. Kad atsakāmies no ķermeņa un tā sajūtām, mēs zaudējam dzīves garšu. Kad ignorējam dvēseli, mēs zaudējam pašu dzīves jēgu.
Loģika pati par sevi nav slikta. Tā palīdz mums saprast struktūras, sakārtot haosu, radīt tehnoloģijas. Bet cilvēks nav tikai mehānisms. Mēs esam sajūtas, intuīcija, iekšējie impulsi, kas nereti mūs ved tur, kur loģika būtu teikusi: “Nē, neiespējami.” Ja loģika būtu vienīgais dzīves vadmotīvs, tad mēs visi dzīvotu kā programmētas mašīnas, kas perfekti aprēķināti, bet tukši.
Šeit slēpjas būtība, ka dzīvi nevar izdzīvot tikai ar prātu. Dzīvi var izdzīvot tikai tad, ja atdzīvojas arī dvēsele un ķermenis. Sajūtas ir kompass, kas mūs savieno ar kaut ko daudz lielāku nekā mēs paši. Kad cilvēks seko savai sajūtai, viņš nonāk pie patiesības, kas nav rakstāma tabulās un tabulējama Excelī.
Starp citu, tie, kas šodien cīnās pret “ezotēriku”, bieži vien neapzinās, ka psiholoģija pati radās no tiem pašiem pamatiem – no cilvēka gara, no centieniem saprast dzīves noslēpumus, no jautājuma - Kas es esmu? Tā bija garīga zinātne, kas vēlāk tika “iepazīstināta” ar akadēmisku tērpu, lai būtu pieņemama plašākai pasaulei.
Tāpēc varbūt ir laiks nolikt malā mūžīgo karu starp loģiku un sajūtām. Abi instrumenti ir doti cilvēkam, bet, ja mēs pārvērtējam loģiku, mēs zaudējam dzīves garšu. Cilvēks nav tikai galva. Cilvēks ir sirds, ķermenis un dvēsele. Tad, kad dzīvojam caur visām trim dimensijām, mēs atklājam, ka dzīve nav vienkārši “jāizprot”, bet jāizdzīvo.
Varbūt tā arī ir pati lielākā zinātne – dzīvot, just un būt dzīviem katrā mirklī.
Pateicībā,
Inga 
